Dziesmas, kam dvēselē izplaukt es ļāvu,
Tēvzemes siltumā ziedat nu jūs.
Tik, cik jums kvēles un brīves ir dāvāts,
Tik arī pasaulē jādzīvo būs!
Jums esmu devis viskarstākās dziņas,
Iedvesmu savu un asaras pat.
Ja jūs reiz mirsiet, — es gaistu bez miņas,
Dzīvosiet, — nebūs man nāves nekad.
Dziesmā es iededzu spožākās liesmas,
Klausot, ko sirds man un tauta ko teic.
Draugus prot drosmināt vienkāršā dziesma,
Naidnieku dziesma šī vajā un veic.
Prieciņus niecīgus, laimīti sīku
Neņemu pretī, nicinu tos.
Dziesma pauž sapņus, ko piepildīt tvīku —
Taisnību pauž, par ko cīnījos.
Līdz ar vispēdējo dzīvības dvesmu
Zvērestu savu spēs saglabāt sirds;
Dziesmas es tēvzemei veltījis esmu.
Pienācis laiks par tēvzemi mirt.
Dziedāju ziedonim jaunam par slavu,
Dziedāju, dodoties kaujā, ikbrīd.
Pēdējo dziesmu dziedu nu savu,
Bendes cirvis kad pāri man krīt.
Dziesma pēc brīvības meklē un jautā,
Dziesma līdz galam man cīnīties liek.
Mūžs mans kā dziesma skanēja tautā,
Nāve par cīņas dziesmu lai tiek.
1943